RĪGA

Kopš 1201. gada, kad Rīgu nodibināja bīskaps Alberts no Brēmenes, pilsētā valdošā loma ilgus gadsimtus bija vāciešiem, bet rīdzinieki ikdienā runāja vairākās valodās, jo līdzās dzīvoja dažādu tautību cilvēki.

1225. gadā Rīga ieguva pilsētas tiesības, bija arī plašas baznīcas provinces centrs. 1282. gadā Rīgas pilsēta noslēdza tirdzniecības partnerības līgumus ar vācu pilsētām, liekot pamatus vēlākajai Hanzas savienībai. Rīga kļuva par nozīmīgu tirdzniecības pilsētu pie Daugavas, un daudzus gadsimtus tā bija arī lielākā un bagātākā pilsēta Baltijas jūras austrumu krastā.

Rīgai ir vairāk nekā 800 gadu gara vēsture. Uzskata, ka Rīgas vietā pirms tam ir atradusies Daugavas līvu apmetne ar ostu, kuru krustneši izmantoja kā galveno atbalsta punktu Livonijas krusta karu laikā.

Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas Rīga kļuva par Latvijas galvaspilsētu.

Pirmie neatkarības gadi un 20. – 30. gadu vēsture atspoguļojas pilsētas celtnēs.

Rīgā tika nodibinātas augstskolas - Latvijas Universitāte, Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Valsts Konservatorija, darbu sāka Nacionālā opera, Nacionālais teātris un kultūras iestādes.

Rīgā tika celti jauni pieminekļi. Daži no tiem, piemēram, Brīvības piemineklis (atklāts 1935. gadā), Brāļu kapi (iesvētīti 1936. gadā) laika gaitā ir kļuvuši par visas Latvijas simboliem.

20. gadsimta 30. gados pašreizējo veidolu ieguva Doma laukums, tika projektētas nozīmīgas ēkas, piemēram, Tiesu pils (tagad Ministru kabineta un Augstākās tiesas ēka), Armijas ekonomiskais veikals (tagad „Galerija Centrs”), Rīgas Centrāltirgus u.c. ēkas.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības zaudēšanas 1940. gadā mainījās arī Rīgas loma – tā vairs nebija neatkarīgas valsts galvaspilsēta, - okupācijas varas ienesa savas zīmes pilsētas izskatā.

Padomju laikā pašā Rīgas centrā parādījās piemineklis Krievijas revolūcijas vadonim Ļeņinam, tikai laimīgas sakritības dēļ netika iznīcināts Brīvības piemineklis.

Rīgas Rātslaukumā tūlīt pēc kara tika uzspridzinātas kara laikā sagrautā Melngalvju nama drupas un uzcelts Latviešu sarkano strēlnieku muzejs (tagad - Okupācijas muzejs), kā arī Latviešu sarkano strēlnieku piemineklis. Brīvības iela vācu okupācijas laikā Otrā pasaules kara gados tika pārdēvēta par Ādolfa Hitlera ielu, bet padomju okupācijas gados - par Ļeņina ielu. Līdzīgi tika pārdēvētas arī citas ielas un laukumi.

1988. gadā, sākoties latviešu tautas atmodai, sāka atdzimt arī Rīga. Te notika nozīmīgākie pasākumi un lielākās tautas manifestācijas.

Rīgas vēsturiskais centrs ar unikālo jūgendstila apbūvi kopš 1998. gada ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā - pēc UNESCO kritērijiem līdzīgas apbūves pasaulē nav, - Rīgas centrā ir vairāki simti jūgendstila ēku. Tā ir saudzējama kultūrvēsturiska vērtība.

Rīga ir arī nozīmīgs industriālais, darījumu, kultūras, sporta un finanšu centrs Baltijā, nozīmīga ostas pilsēta. Rīgas vēsture cieši savijusies ar Latvijas teritorijas un Latvijas valsts vēsturi.

Kopš Latvijas valsts pastāvēšanas Rīga ir valsts politiskās dzīves centrs. Te darbojas valsts varas iestādes: parlaments, valdība, Valsts prezidenta kanceleja, ministrijas, Augstākā tiesa. Rīgā atrodas ārvalstu vēstniecības un regulārās vizītēs ierodas dažādas ārzemju delegācijas.

Galvaspilsēta ir mūsu valsts finanšu un ekonomikas centrs: Rīgā atrodas Latvijas Banka un daudzas privātās bankas, darbojas rūpniecības uzņēmumi.

Rīga ir kultūras un izglītības centrs - te darbojas daudzi teātri, muzeji, te ir lielākās Latvijas augstskolas, te notiek Latvijas vispārējie dziesmu un deju svētki, kā arī daudzi citi nozīmīgi pasākumi.

Pilsēta ir nozīmīgs satiksmes mezgls. Te atrodas Latvijas lielākā osta. No starptautiskās lidostas „Rīga” var aizlidot uz apmēram 40 pasaules valstīm.

2014. gadā Rīgai bija gods kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu.