Kā radies vārds “Latvija”

Par to izteikti vairāki pieņēmumi, bet pilnīgi drošu ziņu nav.

• Iespējams, ka pirmie savu kaimiņu teritoriju tā sāka saukt lietuvieši, jo senos laikos gar mūsdienu Latvijas un Lietuvas robežu tecējusi neliela upīte Latva jeb Latava.

• Saskaņā ar citu pieņēmumu, Latvijas nosaukumam līdzīgs vārds pirmo reizi minēts 13. gadsimtā sarakstītajā Livonijas Indriķa hronikā, kurā latgaļu apdzīvotie novadi viduslaiku latīņu valodā saukti par “Lettia” vai “Letthia”.

Nav iespējams pateikt, kādā valodā runāja cilvēki, kas tik tālā senatnē apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju.

Vēsturnieki, pētot seno cilvēku atstātās liecības, pievērš uzmanību darbarīkiem, rotaslietām, māla trauku ornamentiem un, saskatot līdzības vai atšķirības, mēģina noteikt, kuras kultūras pārstāvji apdzīvoja to vai citu teritoriju.

Par latviešu senčiem – baltiem, par līvu jeb lībiešu senčiem - Baltijas somiem – ir ziņas no jaunākā akmens laikmeta jeb neolīta.

Šie baltu priekšteči un somugru valodu saimes Baltijas somu iedzīvotāji māla traukus darināja un rotāja atšķirīgās tehnikās.

Savukārt baltu priekšteču - auklas keramikas kultūras pārstāvju – izgatavotie māla trauki izrotāti ar auklas un skujiņu rakstu.

Dzelzs laikmetā (laikmets, kurā darbarīkus un ieročus izgatavo no dzelzs; Latvijas teritorijā tas sākās 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras) - notika baltu cilšu - kuršu, zemgaļu, sēļu, vēlāk - arī latgaļu un Baltijas somiem piederīgās līvu jeb lībiešu cilts veidošanās process.

Latvijas pamatiedzīvotāji ir latvieši un lībieši jeb līvi.

Viņi ir pēcteči tām ciltīm, kas dzīvoja Latvijas teritorijā, pirms 12. - 13. gadsimtā sākās centieni Latvijas teritoriju pakļaut kādai no Eiropā valdošajām varām - Romas pāvesta vai kādas valsts valdnieka varai.

Visu citu tautību pārstāvjus, kas vēstures gaitā - sākot ar 13. gadsimtu - ienākuši tagadējā Latvijas teritorijā un apmetušies te uz pastāvīgu dzīvi, dēvē par mazākumtautībām jeb vēsturiskajām minoritātēm.

Sākot ar 12. gs. beigām un 13. gs., vēstures notikumi Latvijas teritorijā attīstījās, tos nosakot gan tuvu, gan tālāku tautu un valstu interesēm. Vietējiem iedzīvotājiem - latviešu priekštečiem, bija maz iespēju mainīt notikumu gaitu.

12. gs. beigās – 13. gs. Latvijas teritorijā vispirms kā kristīgās ticības sludinātāji un tirgotāji, bet vēlāk kā krusta karotāji ienāca vācieši. Vācu krustnešu iekaroto tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju dēvēja par Livoniju.

Novadi veidojušies daudzu gadsimtu gaitā, to nosaukumi (izņemot Vidzemi) atvasināti no senatnē novados dzīvojošām dažādām ciltīm, no kurām laika gaitā izveidojās latviešu tauta:

• Kurzemē jeb Kursā dzīvoja kurši un līvi jeb lībieši. Kurzemes bīskapija dibināta 1230. gadā, tajā ietilpa arī daļa mūsdienu Lietuvas teritorijas.

• Zemgalē dzīvoja zemgaļi. 1226. gadā tika nodibināta Zemgales bīskapija. 16.gs. Zemgali un Sēliju apvienoja ar Kurzemes hercogisti.

• Sēlijā jeb Augšzemē dzīvoja sēļi. Sēlijas bīskapija dibināta 1218. gadā. Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza uzskatīt par Kurzemes “augšgalu” jeb Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 20. gadsimta sākumā to savukārt pieskaitīja Zemgales kultūrvēsturiskajam novadam

• Latgalē senatnē dzīvoja galvenokārt latgaļi, bet vēlākos gadsimtos ienāca arī daudz krievu. Par Latgali vēsta hronika 12. un 13. gadsimta mijā, - latīņu tekstos tā saukta par “Letiju” (Lettia), bet senkrievu rakstos - par “Latgali” (Лотыголa). Atšķirībā no pārējās Latvijas, kur dominējošā konfesija ir luterānisms, Latgalē dominējošā ir Romas katoļu ticība.

• Vidzemē dzīvoja līvi jeb lībieši un latgaļi. Pirmo reizi rakstītajos avotos Vidzemes vārds sastopams 17. gadsimtā, kad latviešu, līvu un igauņu apdzīvotās Pārdaugavas hercogistes teritoriju sadalīja Zviedrija un Polija-Lietuva.

Novadu atšķirības pastiprināja vēstures notikumi, kas tieši ietekmēja Latvijas teritoriju:

• Pēc vācu krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā (12. - 13. gs.) izveidojās Livonija - valsts, kura pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Šajā laikā sāka valdīt vācu bruņinieki, vēlākie kungi, un vācu garīdznieki, kuri centās izplatīt kristietību, bet bez sevišķiem panākumiem - latvieši turpināja godāt savus senos dievus.

• 16. gadsimta otrajā pusē Livonijas kara laikā Latvijas teritorija nonāca spēcīgās Polijas - Lietuvas sastāvā. Tā bija katoļticīga zeme.

• Latgalē Polija - Lietuva nostiprināja savu varu, daudzas muižas pārņēma poļi un lietuvieši. Tika nostiprināta arī katoļticība, tāpēc Latgalē joprojām ir daudz katoļticīgo.

Kurzemes suiti - savdabīgs novads un iedzīvotāji Kurzemē. Te izplatījās katoļticība, atšķirībā no pārējās Kurzemes. Suiti glabā senas valodas, dziedāšanas, tērpu u.c. tradīcijas, visai atšķirīgas no pārējās Kurzemes. Tās veidojušās vēl Kurzemes hercogistes laikā.

• Lai arī Kurzeme un Zemgale bija Polijas - Lietuvas pakļautībā, te daudz ko noteica Kurzemes hercogi un vietējie vācu tautības muižnieki. Tāpēc Kurzemē un Zemgalē nostiprinājās vācu kungu vara, bet valdošā reliģija bija luterisms.

• Vidzemē Polija - Lietuva valdīja neilgi - drīz sākās jauns karš, un Vidzemi un Rīgu uz gandrīz 100 gadiem iekaroja Zviedrija. Zviedrija bija luteriska zeme, tāpēc Vidzemē latviešus centās pievērst luterticībai un izglītot - te atvēra pirmās skolas latviešu bērniem.

• 18. gadsimta laikā visu Latvijas teritoriju sev pakāpeniski pievienoja Krievija. Jau pirms tam - 17.gs. beigās Latgalē ieceļoja daudz krievu - vecticībnieku. Vēlāk - 18. un nākošajos gadsimtos - arī pareizticīgie. Bet Latgales latvieši palika uzticīgi katoļu baznīcai - šī reliģija bija nostiprinājusies

Inflantija (Poļu Livonija, kā to sauca Krievijas impērijā) jeb Latgale un Kurzemes - Zemgales hercogiste vēl ir Polijas - Lietuvas valdījumā. Robeža starp novadiem - Daugava.

• Kad 16. gadsimta otrajā pusē daļa bijušās Livonijas nonāca atkarībā no Polijas-Lietuvas valsts, mūsdienu Latvijas teritorijā gan 16. gadsimtā, gan vēlāk ienāca poļi un lietuvieši. Gan poļu, gan lietuviešu priekšteči ieceļoja Latvijā arī 20. gadsimtā - 20. - 30. gados.

• Sākot ar 16. gadsimtu, Latvijas teritorijā ienāca arī čigāni un ebreji, daļa no viņiem kā bēgļi vai patvēruma meklētāji. Daudzi Latvijas čigāni un ebreji gāja bojā nacistiskā okupācijas režīma laikā - Otrajā pasaules karā.

• Krievi uz pastāvīgu dzīvi tagadējā Latvijas teritorijā sāka apmesties 17. gadsimta beigās. Tie galvenokārt bija Krievijā pēc Pareizticīgo baznīcas šķelšanās vajātie tā sauktie vecticībnieki, kuri Baltijā jutās drošībā un varēja saglabāt savu ticību, dzīvesveidu un kultūru.

• Krievi turpināja apmesties uz dzīvi Latvijas teritorijā arī 18.gs. bet masveidā ieceļot - 19. un 20. gadsimtā. 18. gadsimta gaitā visa Latvijas teritorija pakāpeniski bija nonākusi Krievijas impērijas varā.

Par Latviju latviešu apdzīvoto teritoriju sāka saukt tikai 19. gadsimta otrajā pusē, ar to domājot Vidzemi un Kurzemi.

Sākumā tika piedāvāti dažādi nosaukumi, piemēram, “Latva” vai “Lātava”, bet jau pēc dažiem gadiem latviešu presē parādījās nosaukums “Latvija”.

Latgale tolaik bija pievienota Krievijas guberņai (tā Krievijā sauca novadus) Vitebskai. Latgales latvieši 1917. gadā kongresā pieņēma lēmumu, ka Latvijā Latgale būs vienota - kopā ar Vidzemi un Kurzemi.

Latvijas neatkarības gados attīstījās lauksaimniecība, rūpniecība, kultūras dzīve. Iedzīvotājos nostiprinājās lepnums par savu valsti.

Vācu tautības iedzīvotāji Latvijā bija seno karotāju pēcteči, kā arī ieradās vēlāko gadsimtu laikā. Latvijā dzīvojošos vāciešus 20. gs. sāka saukt par vācbaltiešiem, jo viņi uzsvēra savu atšķirību no Vācijas vāciešiem, viņu dzimtene bija Latvijas teritorija.

Par vācbaltiešiem vēstures gaitā kļuva arī citu mazākumtautību iedzīvotāji, pārņemot vācu valodu un iekļaujoties viņu sabiedrībā, arī daļa latviešu pārvācojās.

20. gadsimta laikā dažādu notikumu iespaidā vācbaltiešu skaits Latvijā strauji samazinājās - vēl 19.gs. beigās vācbaltieši bija 1/4 daļa no Latvijas iedzīvotājiem, bet mūsdienās sevi par piederīgiem šai mazākumtautībai atzīst nedaudzi cilvēki Latvijā.

Valsts teritorija tika sadalīta apriņķos, kas sastāvēja no pagastiem.

Šo teritoriālo vienību iedalījums mainījās, kad Latvija nonāca padomju okupācijā, - tika iekļauta Padomju Savienībā. Sākoties Otrajam pasaules karam (1939.-1945.), Latvijai neizdevās saglabāt savu neatkarību. Latviju 1940. gadā okupēja Padomju Savienība. 50 gadus Latvijas iedzīvotāji nevarēja brīvi lemt savu likteni.

20. gadsimta 90. gadu sākumā Padomju Savienība sabruka, un Latvija atguva neatkarību.

Latvijas iedzīvotāji var lepoties, ka mums ir sava valsts, - pasaulē nav daudz skaitliski nelielu tautu, kuras dzīvotu savā neatkarīgā valstī.

Latvija, oficiāli Latvijas Republika, ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā.

Latvija robežojas: ziemeļos - ar Igauniju; austrumos - ar Krieviju; dienvidaustrumos - ar Baltkrieviju; dienvidos - ar Lietuvu.

Latviju rietumos apskalo Baltijas jūra, bet ziemeļos - Rīgas jūras līcis.

Latvijas platība - 64 589 km².

Valsts oficiālā valoda ir latviešu valoda.

Latvijā dominējošā reliģija ir kristietība - apmēram puse Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par katoļiem, luterāņiem, pareizticīgajiem vai citai kristiešu konfesijai piederīgiem. (Konfesija - kādas reliģijas paveids, atzars.) Latvijā ir arī nedaudz musulmaņu, budistu, hinduistu u.c. reliģiju pārstāvju.

Bet apmēram 44% Latvijas iedzīvotāju uzskata sevi par nepiederīgiem nevienai reliģijai. Tas ir visai augsts rādītājs - Latvija ir astotajā vietā pasaulē ar šādu skaitu nereliģiozu iedzīvotāju.

1917. gada marts | Latviešiem vajag savu valsti

Vidzemes zemes Padomes konferencē pirmoreiz oficiālā rezolūcijā tiek nolemts: “Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos.”

1917. gada aprīlis | Pyrmais Latgolys kongress

Latgalieši demokrātiskā kongresā nobalso par apvienošnanos ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem “vienā politiski autonomā tautas organismā”.

1917. gada novembris | Deklarācija: Latvijai jābūt autonomai

Oficiālā dokumentā tiek deklarēts, ka Latvija, kuras sastāvā ir Kurzeme, Vidzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība. Tā rezultātā mazliet vēlāk Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdod rīkojumu par Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas un pievienošanu Vidzemes guberņai.

1918. gada novembris | Latvijas Republikas proklamēšana

1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas Otrajā teātrī, kuru šodien pazīstam kā Latvijas Nacionālo teātri, tiek proklamēta Latvijas Republika. Tā ir Latvijas dzimšanas diena – svētki, kas izdodas brīnišķīgi, ja veidojam tos paši.

1918 - 1920 | Neatkarības cīņas

Neatkarības pasludināšana nenozīmē, ka neatkarība arī uzreiz tiek pienesta uz paplātes – Vācija un Padomju Krievija tik viegli vis no Latvijas atteikties negribēja, tāpēc par savu valsti Neatkarības karā nācās cīnīties gandrīz 2 gadus. Pirmoreiz savu zemi aizstāvēja jaunizveidotā Latvijas armija.

1919. gada pirmā puse | Latvijas pagaidu valdība

Kamēr pilnā sparā ritēja Neatkarības cīņas, nekas vēl nebija akmenī cirsts. Kādu brīdi Latvijas valdība ar tās vadītāju Kārli Ulmani pat pavadīja uz kuģa “Saratova”, kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā. Tā bija vienīgā drošā vieta, no kurienes vadīt jaundibināto valsti.

1920. gads | Pirmās Satversmes sapulces vēlēšanas

Pēc Neatkarības cīņu beigām beidzot tauta varēja ievēlēt Satversmes sapulci – tā tolaik sauca parlamentu.

1921. gada janvāris | Latvijas starptautiskā atzīšana

Atšķirība starp iedomu valsti un īsto valsti – otro atzīst arī starptautiski.